11 industriālā mantojuma objekti, ko apskatīt Kurzemē

09.10.2018 - 12:07
Industriālais mantojums ir vēstures liecība par to, kāda bijusi dzīve pirms vairākiem gadsimtiem. Pateicoties Interreg Igaunijas - Latvijas pārrobežu sadarbības programmai vairāku gadu laikā ir bijusi iespēja gan pievērsties šo objektu saglabāšanai, gan popularizēšanai. No 12. līdz 14. oktobrim Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros durvis vērs 11 interesnti objekti Kurzemes reģionā, kas piedāvās arī interesantu izklaides programmu.
11 industriālā mantojuma objekti, ko apskatīt Kurzemē
1) Ovišu bāka - Kurzemes piekrastē ir uzskatāma par senāko darbojošos navigācijas būvi Latvijā, kas uzcelta 1814. gadā. Ovišu bākas tornis ir 37 m augsts. Tai ir dubultcilindra konstrukcija - diametrs ir 11,5 m, bet akmeņu mūra iekšpusē ir otrs tornis 3,5 m diametrā. Šāda veida dubultcilindru bākas 18. un 19. gadsimtā Eiropā izmantoja arī kā aizsardzības būves ienaidnieka uzbrukuma gadījumam. Torņa augstums (bez laternas) 29,6 m, laternas augstums (bez vēja rādītāja, bet kopā ar pamatni) 6 m. Uguns augstums ir 38,1 m virs jūras līmeņa.  Balta bākuguns, kas redzama 7,5 jūdzes tālu, iedegas reizi 7,5 sekundēs. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros visas trīs dienas no 12. līdz 14. oktobrim bāka būs atvērta apmeklētājiem un sestdien būs iespēja arī doties ekskursijā gida pavadībā, kā arī noklausīties stāstus par bākas vēsturi.

2) Pāces vilnas fabrika - Pāce ir vienīgā vieta Kurzemē, kur vēl pārstrādā vilnu, un tā ir arī vienīgā pilna cikla vilnas apstrādes fabrika Latvijā. Tā šobrīd eksportē krāsainu dziju uz 16 pasaules valstīm! Dzija netiek ķīmiski apstrādāta. Tajā ir maksimāli saglabāta dabīgā viela lanolīns - aitu tauku dziedzeru sekrēts, kas nodrošina, lai vilnas dzija "sildītu". Vilnas pārstrādes tradīcijas Pācē ir no 19. gadsimta beigām, kad pirmās Latvijas Republikas neatkarības gados šeit ir velta vadmala. Padomju gados Pācē bija otrs lielākais sadzīves pakalpojumu sistēmas cehs Latvijā, kas pārstrādāja aitu vilnu. Apmeklētājiem atvērta tā būs 13. un 14. oktobrī, kad, piesakoties iepriekš, būs iespēja doties ekskursijā.

3) Kuldīgas Industriālā mantojuma tornis - Kuldīgas skaistajā vecpilsētā pie gājēju ielas atrodas kādreizējās adatu fabrikas ēkas. 70 gadu ilgā laika posmā - no 19. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. 30. gadiem - Kuldīgā bijušas četras adatu fabrikas - Levinsona un biedru adatu fabrika, Kuldīgas adatu fabrika, Adatu fabrika "Meteor" un "Planet". Turklāt tās bijušas dažādās vietās. Līdz ražošanas uzsākšanai adatas no Anglijas ieveda Simons Hiršmans - no Lietuvas ieceļojušais ebrejs. Reiz viņš aprēķināja, ka fabrikas celšana adatu ražošanai neizmaksātu vairāk kā viena gada adatu transporta izdevumi no Anglijas. Tā tika uzcelta pirmā adatu fabrika, kas sākotnēji atradās nelielā vienstāva ēkā Liepājas ielā 37 un ilgu laiku bija viena no nedaudzajām visā Krievijas impērijā. Tagad ar ēku savienotajā tornī ierīkota ekspozīcija, kas četros stāvos iepazīstina ar adatas ietekmi uz cilvēces attīstību medicīnā, ģeogrāfijā un apģērbu izgatavošanā. Ekspozīcija noslēdzas ar adatu rūpnīcu vēsturi Kuldīgā. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros no 12. līdz 14. oktobrim interesentiem šo visu būs iespēja apskatīt sertificēta gida pavadībā.

4) Dzelzceļa stacija 'Airīte' - bijusī stacija atrodas Kurzemē starp Saldu un Skrundu uz Rīgas - Liepājas dzelzceļa līnijas. Pieturas tuvumā nav lielāku apdzīvotu vietu, tuvākais ir Zirņu pagasta centrs, kas atrodas 6 km attālumā. Sākotnēji stacija ar šādu nosaukumu būvēta citā vietā, tuvāk tagadējam O. Kalpaka muzejam kā šaursliežu stacija dzelzceļa līnijas Aizpute - Saldus vajadzībām. 600 mm līnija uzcelta Pirmā Pasaules kara laikā 1916. gadā, taču slēgta 1929. gadā pēc platsliežu posma Saldus - Skrunda uzbūvēšanas. Airītes platsliežu stacijas pagaidu ēka celta 1928. gadā, būvējot Glūdas - Liepājas dzelzceļu. Stacijas mūra ēka uzbūvēta 1935. gadā saskaņā ar tipveida projektu, līdzīgi kā Jostas un Tadaiķu stacijas. Kopš 2001. gada tā bija pamesta, taču 2013. gadā ēku iegādājās Stumburu ģimene, kas organizēja tās atjaunošanu. Nesen izveidotajā ekspozīcijā apmeklētāji var iejusties trīsdesmito gadu noskaņā. Tas ir laiks, kad dzelzceļa stacijas bija apkārtnes sabiedriskais centrs, celtas ar lepnumu un prieku. Tur noritēja aktīva sabiedriskā un ekonomiskā dzīve. Ekspozīcija izvietota stacijas uzgaidāmajā un kases telpā, eksponāti ir aptaustāmi, darbināmi, interaktīvi. Tie stāsta par dzelzceļa līnijas izveidi, stacijas un tās iemītnieku darbu, sadzīvi un likteņiem. Industriālā mantojuma tūres laikā no 12. līdz 14. oktobrim stacijas darbinieki aicina svinēt vasaras sezonas noslēgumu ar ekskursiju, siltu tēju un filmām.

5) Aizputes ūdenstornis - to var uzskatīt par pilsētas sirdi, jo tornis 50 gadus kalpojis ūdensapgādes sistēmā un ar dzeramo ūdeni nodrošinājis lielāko daļu pilsētas. Ūdenstornis uzbūvēts 1960. gadā, un tvertnē ietilpa 90 kubikmetri ūdens. Taču ūdenstorņa jauda un arī ūdens kvalitāte vairs nav atbildusi prasībām, tāpēc tas tika izslēgts no kopējās ūdensapgādes sistēmas. Līdz ar jaunajām atdzelžošanas iekārtām aktuāls bijis jautājums, ko darīt ar nevienam nevajadzīgo, vidi degradējošo objektu. Bijusi doma par tā nojaukšanu, arī spridzināšanu. Taču ūdenstornis pielāgots tūrisma vajadzībām un šobrīd ir pārbūvēts par skatu torni. Bijusī koka konstrukcijas daļa demontēta. Tās vietā izbūvēts iestiklots panorāmas skatu laukums. Jumta augstākais punkts atrodas 27 m no zemes. Savukārt ar ūdenstorņa darbību iespējams iepazīties 3D maketā, un saprast zemes slāņu izvietojumu dzeramā ūdens dziļurbuma maketa modelī. Konkrētais attēlotais urbums ir 280 m dziļš. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros 13. oktobrī tornis aicina visus augstuma cienītājus pirmo reizi izmēģināt šeit nolasities no augšas, izmantojot alpīnisma inventāru. Savukārt 12. un 14. oktobrī torni būs apskatāms un atvērts apmeklētājiem.

6) Užavas bāka - atrodas Ventspils rajona Užavas pagastā, 18 km attālumā no Ventspils, neapdzīvotā vietā 3 km attālumā no Užavas. Bāka būvēta 28 metrus virs jūras līmeņa augstā kāpā tuvu pludmalei. Torņa augstums ir 19 metri, augtums virs jūras līmeņa - 44 m, bākuguns redzama 15 jūras jūdzes. Mūsdienās saglabājies bākas sākotnējais ārējais izskats. Pirmā būve, kas bija ļoti līdzīga pašreizējai, pabeigta 1879. gadā. Pirmajā pasaules karā bāka tika gandrīz pilnīgi sagrauta. Pēc kara blakus uzstādīts koka pagaidu tornis ar signalizāciju. Atjaunošanas darbi pabeigti 1925. gadā. 1930. gadā kāpa pie bākas stiprināta ar kadiķu klūgu groziem, kas pildīti ar oļiem, kā arī novietoti lieli laukakmeņi. Bāka nedaudz bojāta arī 2. Pasaules karā. Septiņdesmitajos gados krasts nostiprināts ar betona bluķiem. 1994. gadā veikts torņa un ēkas kapitālremonts. Bākas laternas diametrs ir 3 metri. Gaismas aparāts  - acetilēna kvēlgaisma, ap ko pulksteņa mehānisms grieza 4 starmetējlēcas. Uguns augstums 46,5 metri (balta uguns ar grupu zibšņiem). Bākuguns iedegas divkārt ar periodu 10 sekundēs. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros no 12. līdz 14. oktobrim gaidīs apmeklētājus visu dienu.

7) Šlīteres bāka - atrodas Šlīteres Zilo kalnu kraujas malā, 5,3 km attālumā no jūras. Tā ir otra vecākā navigācijas būve Latvijā. Uzkāpjot bākas piektajā stāvā, iespējams nonākt nepilnu 100 metru augstumā virs jūras līmeņa. Torņa augstums ir 26 m, bet uguns augstums - 102,2 m virs jūras līmeņa. Skaidrā laikā var redzēt Sirves bākas torni Sāmsalā (Igaunija), arī Irbenes radiolokatora šķīvi un Miķeļbāku.  Šlīteres bāku 1849. gadā uzcēla Dundagas muižas barons meža ugunsgrēku novērošanai un kā dienas orientieri kuģiem, kas kuģoja pa Baltijas jūras Irbes šaurumu. Bākuguns Šlīteres bākā dega no 1961. gada līdz 1999. gadam. Kopš 2000. gada bāka ir viens no Slīteres Nacionālā parka tūrisma un dabas izglītības objektiem. Bākas piecos stāvos izvietota izzinoša informācija par citām Latvijas bākām, Slīteres nacionālo parku, piejūras dabu un lībiešu tautas vēsturi. Pie bākas sākas dabas taka - 1.2 km garš loks, kas ved lejā no Šlīteres zilo kalnu kraujas, cauri dabiskam, cilvēka neskartam mežam. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros bāka apmeklētājiem no piektdienas līdz svētdienai atvērta no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00.

8) Akmeņraga bāka - pirmā 18 m augstā bāka Akmeņragā uzbūvēta 1864. gadā. Pārējo Latvijas bāku vidū izceļas ar atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Tās gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kas iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies. Neskatoties uz to, ka šeit jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa "Saratow" uzskriešana uz sēkļa 1923. gada septembrī. Pašreizējais 37 m augstais bākas tornis uzcelts 1921. gadā, bet iepriekšējo bāku nopostīja 1. Pasaules kara laikā. Akmeņraga bākas divas bākugunis zaļā krāsā iedegas reizi 7,5 sekundēs. 2013. gadā atjaunots gan iekšējais, gan ārējais bākas krāsojums. Akmeņraga bākā ir iespēja uzkāpt pa vītņveida kāpnēm, kurās ir 126 pakāpieni. Šeit apskatāma arī dzintara un akmeņu kolekcija. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros no 12. līdz 14. oktobrim bāka būs atvērta un pieejama apmeklētājiem visu dienu.

9) Karostas ūdenstornis Liepājā - ūdenstornis ir bijušās Krievijas cara Aleksandra III Liepājas cietokšņa Jūras pilsētas 'Moрской город' vēsturiskās ainavas sastāvdaļa. Precīzs ūdenstorņa celtniecības laiks nav zināms. Rakstītajos avotos tiek minēts laiks no 1903. līdz 1905. gadam. Arī projekta autors nav zināms, taču pieejamā literatūrā tiek minēts Sanktpēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis. Ūdenstornis tika celts kā Karostas apbūves kompleksa tehniska rakstura celtne, kuras galvenā funkcija bija apgādāt un nodrošināt Karostas teritoriju ar dzeramo ūdeni. Līdz 1920. gadam ūdenstornis pieder Krievijas Kara ministrijai, no 1925. gada līdz 1940. gadam Latvijas Republikas Kara ministrijai. Pēc Otrā pasaules kara torni pārņem PSRS Aizsardzības ministrija. Padomju armijai aizejot, ūdenstornis tiek nodots SIA 'Liepājas ūdens' pārraudzībā. Kopš 1989. gada torni kā ūdenstorni vairs neizmanto. Ūdenstorņa darbību nodrošināja tvaika spēka iekārta ar diviem ogļu katliem, no kuriem viens tika turēts rezervē. Transmisija darbināja četrus sūkņus, no kuriem divi bija rezervē. Četri dziļurbumi nodrošināja ūdens padevi sūkņiem, kas to uzsūknēja torņa piektajā stāvā esošajā rezervuārā. Industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros sestdien, 13. oktobrī un svētdien, 14. oktobrī būs pieejamas gan ekskursijas gida vadībā, gan foto izstāde par Kurzemes reģiona industriālā mantojuma objektiem.
 
10) Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja dzelzceļš - muzejs dibināts 1954. gadā kā Jūras zvejniecības brīvdabas muzejs. Tā idejas autors un pirmais direktors Andrejs Šulcs pārveda uz topošo muzeju pirmās laivas, zvejnieku dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī šaursliežu dzelzceļa vilcienu. Muzeja krājumu veido vairāk nekā 24 000 priekšmetu, kas izvietoti iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijā apmēram četru hektāru platībā. Iekštelpu ekspozīcijā muzeja apmeklētāji var iepazīties ar zvejniecības attīstības galvenajiem posmiem - kā tika zvejotas dažādas zivis, kā būvētas laivas. Piejūras brīvdabas muzejā iemīļota izklaide un reizē izziņas objekts ir mazbānītis, kam izbūvēta 1,4 km gara Riņķa līnija un 3,0 km gara Kalna līnija. Stacijas ēkas ir Kurzemes staciju kopijas. 2018. gadā ekspozīcija tika papildināta ar restaurēto Mazirbes preču šķūni, kas ir vienīgā oriģinālā būve šaursliežu dzelzceļa ekspozīcijā, kas visiem interesentiem tiks atrādīta piektdien, 12. oktobrī plkst. 15.00. Pēc tam visiem interesentiem vēsturnieka Artūra Tukiša prezentācija un priekšlasījums, kā arī iespēja bez maksas pavizināties ar mazbānīti.

11) Valdgales dzirnavas - kā laukakmens vējdzirnavas tās tika uzceltas aptuveni 1868. gadā. Dzirnavas bija daļa no lielā Valdgales muižas kompleksa un līdz 1921. gadam tās piederēja baronu fon Firksu (Fircks) dzimtai. 2000. gadā dzirnavas bija saglabājušās ļoti sliktā stāvoklī - 40 gadus tās bija bez jumta! Tad tās iegādājās un atjaunoja itālis Džuzepe Rikardi. Apmeklējot dzirnavas, ir iespējams izstaigāt arī jumta balkonu, no kura paveras plaša ainava uz apkārtni. Īpaši skaisti tas ir saulrietā. Dzirnavās ir seši stāvi, ko savieno kāpnes. Saimnieks šeit iebūvējis pacēlāju, kas palīdz dažādas mantas, piemēram, traukus, nolaist uz leju vai augšu. Romantiskā lauku stilā iekārtota virtuve, četras guļamistabas, viesistaba, ir pat kabinets un vannasistaba. Par siltumu dzirnavās rūpējas kamīns. Industriālā mantojuma tūres ietvaros no 12. līdz 14. oktobrim dzirnavas, iepriekš piesakoties, būs atvērtas apmeklētājiem.


Precīza informāciju par laiku un pieteikšanos pasākumiem ir pieejama šeit: https://industrialheritage.travel/events

Industriālā mantojuma tūri atbalsta Interreg Igaunijas-Latvijas pārrobežu sadarbības projekts "Industriālais mantojums".

Šis raksts atspoguļo autora viedokli. Programmas vadošā iestāde neatbild par tajā ietvertās informācijas iespējamo izmantošanu.