Grobiņā, Edītes Pauls-Vīgneres izstāde "Krāsu Erotika" no 5. oktobra līdz 25. novembrim.
09.10.2016 - 16:06
Grobiņā Zentas Mauriņas piemiņas istabās Edītes Pauls-Vīgneres izstāde "Krāsu Erotika" no 5. oktobra līdz 25. novembrim.

Skatītājam , apmeklējot šo izstādi, var rasties jautājums, kāpēc šāds izstādes nosaukums, kāpēc divu žanru savienojums? Cilvēkam raksturīgi kaut ko krāt un visu ko kolekcionēt. Man gadu gaitā saņemta milzīga lāde ar saņemtiem apsveikumiem, taču man arī pašai patīk tos darināt, pārsvarā gleznojot abstraktas bezsatura bildītes.
Kāpēc lietoju vārdu erotika? Tā ir sak...āpināta mīlestība uz kaut ko. Man kaut ko sagādā krāsas. Tām sajaucoties
un saplūstot, veidojas dažādas līnijas un reljefi, sabiezējumi. Svarīgs ir labs papīrs, lai tas var izturēt visu tam uzlikto slodzi, dažkārt pat uzgleznoto aizskalojot izlietnē. Tad papīra virsma atklāj pavisam ko citu.Tā ir maģija,viss process sagādā baudu. Es vienmēr atgriežos pie renesanses. To varu skatīties un skatīties. Es vairs tā nesekoju pasaules notikumiem. Man nevajag ārpasaules ideju, es visu varu risināt sevī. Tāpēc man vajag vakara jundu: radoši atdzīvojos ap sešiem un strādāju līdz trijiem naktī. Tad varu atslēgties, jo ir klusums, nezvana mobilais telefons, atkāpjas ikdienas nervozums. No tā jātiek vaļā, jāieiet sevī.
Biju izlēmusi pārtraukt darboties tekstilmākslā. No iekrātajiem materiāliem jāatbrīvojas, taču, pārskatot mākslinieces Dainas Dagnijas dāvātās senās kokvilnas mežģīnes, sirdī iezagās žēlums. Nē, kaut kas ir jāizdomā.
Stiprināju mežģīnes pie papīra. Bet mežģīņu valkātājas taču ir sievietes, lai gan ir bija gadsimti, kad tās nēsāja vīrieši un gleznotāji tās iemūžināja savos audeklos.
Es gāju vieglāko ceļu, katrai mežģīnei pievienoju portretu un matu sakārtojumu.Ievēroju, ka dažos portretos var saskatīt līdzību ar dzīvē satiktiem cilvēkiem.tāpēc atlika piemeklēt tiem vārdus.
Strādāju ar akrila krāsām, portretiem lietojot zelta toni un krāsu smidzinātājus. Man patīk noslēgtas telpas, kurās gaisma laužas cauri nelieliem logiem un spēlējas vitrāžās un sienas silda milzīgi gobelēni. Gaismā viss aizpeld, priekšmets nerunā. Bet ieej baznīcā, un piepeši tumsā laužas stars. Tāpēc jau baznīcās un greznajos valdnieku tērpos lietoja zeltījumu, ka tas atdzīvojas pustumsā. Iedomājos, interesanti, ko glezniecība darītu, ja nebūtu tekstila?
Zentas Mauriņas piemiņas istabas
Darba laiks:
O.; T.; C.; Pk. 11:00-17:00
S. 11:00-14:00
Darba laiks:
O.; T.; C.; Pk. 11:00-17:00
S. 11:00-14:00