Pēc nostāstiem Bērzciems ir cēlies no "Tumšļu ciema", bet kādas slimības laikā visi iedzīvotāji izmira. Tad pāri ezeram atnākuši cilvēki, kuri sākuši iekopt zemi un tā radies Bērzciems.  

Bērzciemā ir sekla un akmeņaina piekraste. Ziemā ciema ļaudis nodarbojās ar zemledus zveju un niedru grūšanu Engures ezerā. Niedres pēc tam izmantoja jumtu gatavošanā.  

Bērzciemnieki nodarbojās arī ar dzintara rakšanu. Pēc Mērsraga kanāla izrakšanas 1842. gadā Engures ezerā ievērojami krities ūdens līmenis un dzintaru varēja lasīt ezera krastā.  

18. gadsimta beigās, kad Kurzemes hercogisti anektēja cariskā Krievija, Bērzciemā izveidoja muitas punktu un robežapsardzes posteni.  

Kopš seniem laikiem visas Bērzciema zemes piederējušas deviņiem saimniekiem, kas dzīvojuši mājās: "Lielkristos," "Mazkristos," "Kalsās," "Skorās," "Bancās," "Bunkšas," "Pollukšos,'' "Āķos''  un "Skarās", kas pārdzīvojuši 1710. gada lielo mēri,) ir saglabājušās līdz mūsu dienām. Šo saimniecību iztikas avots bija lauksaimniecība, zvejniecība vairāk kā tāds papildus ienākumu avots. Laivas Bērzciemā būvētas kopš neatminamiem laikiem. Starp vietējiem bija arī vīri, kas izmācījās par tālbraucēju kapteiņiem un brauca jūrā, vēlāk arī iegādājās paši savus kuģus. Tāda bija  Fišeru dzimta no "Skoru " mājām.  

Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Kara gados ciems krietni cieta.  

Pēc 1920. gada Agrārās reformas vairāk vīri devās zvejā un 1921. gadā Bērzciemā bija 31 zvejnieks. Jau 1923. gadā darbojās Bērzciema zvejniecības biedrība "Vilnis", kas izveidoja pamatskolu  un noorganizēja nelielu zivju pārstrādes fabriku.            

Kara laikā Bērzciemā atradās kāda vācu armijas daļa. Iedzīvotājiem bija jāpilda noteikts daudzums obligāto nodevu ar pārtikas produktiem armijas vajadzībām. Pēc kapitulācijas Bērzciemā nodibināja padomju varu. Ciemā bija sava  Izpildkomiteja, kas pirmkārt atjaunoja skolu un iemērīja zemi bezzemniekiem. Tā pastāvēja līdz 1948. gadam, kad  nodibināja zvejnieku arteli "Padomju zvejnieks." Padomju laikā pastāvēja stingri noteikumi, ko drīkstēja un ko - ne. Visiem bija jāstrādā algots darbs, zvejot individuāli nedrīkstēja. Katrā mājsaimniecībā drīkstēja turēt vienu govi, cūku un desmit vistas.  

Neliela konservu fabrika jeb ķilavu darbnīca Bērzciemā darbojās jau no 1910. gada. Pēc Otrā pasaules kara darbu uzsāka ķilavu cehs, kas piederēja Mērsraga zivju apstrādes fabrikai. Zvejnieku artelis "Padomju zvejnieks'' to pārņēma, rekonstruēja un izveidoja Bērzciema konservu cehu, kura ražotie ķilavu konservi bija iecienīti visā PSRS. 1992.gadā likvidējoties kolhozam, nodibināja SIA "Bērzciems," kas turpina iesākto darbu.  

Bērzciemā pirmo pamatskolu atvēra 1919. gadā bijušajā robežsargu kordona ēkā. Telpas bija mazas tādēļ  bērni mācījās divās maiņās. Pēc Otrā pasaules kara skolā mācījās ap 40 bērni, bija četras klases un divi skolotāji. Laika gaitā, samazinoties skolēnu skaitam, skolu slēdza 1967. gada pavasarī. Šobrīd ēkā atrodas Bērzciema bibliotēka.  

Bērzciemā ir bijusi aktīva saviesīgā dzīve. Bijis gan dramatiskais kolektīvs un orķestris, gan sieviešu koris. Bērzciemā bija kultūras nams, kurš pastāvēja līdz 1972. gadam.

Mūsdienās Bērzciemā joprojām tiek uzturētas zvejniecības tradīcijas. Nedaudz  zvejnieki vēl nodarbojās ar seno rūpalu. Vietējie iedzīvotāji palikuši ļoti maz, bet vasarā ir daudz atpūtnieku. Ciems atrodas līdzās Engures ezera Dabas parkam, kuru apmeklē daudz tūristu. Vētrainā laikā Bērzciemā pludmali iecienījuši kaitbordisti.

Vai zināji, ka Bērzciemā saule riet ezerā un aust jūrā!

Lai arī Bērzciema pludmale pamazām aizaug, tas tā ne vienmēr ir bijis. Reiz to klāja balta smilts, vēlāk - zālājs, kuru vietējie iedzīvotāji izmantoja, lai tur ganītu govis. Katrs zemes stūrītis bija apstrādāts, un ganību vietas trūka. Trūka tik ļoti, ka govis dzina ganībās uz ezeru un pat cēla pāri uz tā salām. Laiks iet, mainās vajadzības un nodarbes, tāpēc tagad vienīgās govis Bērzciemā mājo Engures ezera dabas parkā, kur tās ar savvaļas zirgiem apgana daļu Engures ezera piekrastes, tā paglābjot to no aizaugšanas.

Lai arī Bērzciemā vairs nav slaucamu govju, tomēr ir pašiem sava sierotava, kura pienu iegādā no tuvējās zemnieku saimniecības.

Jaunas ģimenes izlolotās sierotavas "Kundziņ' siers" nosaukumā nebūtu jāsaskata tik daudz doma, ka siers gatavots tikai augstiem Rīgas kundziņiem. Tā noslēpuma atrisinājums ir pavisam vienkāršs: tāds ir saimnieku uzvārds - "Kundziņi".

Piedāvājumā svaigie sieri ar:

* ķiplokiem,

* siera amoliņu,

* tomātiem & baziliku,

* sēkliņām,

* čili,

* ķimenēm

Kūpinātie sieri ar :

* ķiplokiem,

* tomātiem & baziliku,

* čili,

* klasiskais bez piedevām.

Kundziņu ģimene par sevi saka: "Kopā mēs strādājam un atbalstām viens otru. Kopā mēs svinam priecīgās dienas un pārdzīvojam ne tik labās. Sierotava ir mūsu sapnis darīt savam sirdspriekam. Šeit katra diena rada izaicinājumus, jaunas idejas, jaunas iepazīšanās un vienmēr nebeidzamu 'veicamo darbiņu' sarakstu. Īss priekštats par to kas esam, ko darām un kāpēc." 

Vairāk par pašiem saimniekiem, viņu darbu, gardajiem sieriem var uzzināt, piesakoties ekskursijā.  www.facebook.com/kundzinsiers