Vēsturnieks Arnolds Bērzs par mūsu pilsētu rakstīja: „Grūti iedomāties kādu citu nelielu Latvijas pilsētu, kura zem savas šodienas ārējas vienkāršības kautrīgi slēptu tik daudz vēsturiskas unikalitātes ka Grobiņa."

 Jaukā Ālandes senleja cilvēkus ir vilinājusi jau senlaikus. Jau pirms vairāk nekā četriem gadu tūkstošiem te mita mūsu senči - senākās grobiņnieces, 20 - 25 gadu vecas sievietes apbedījums Atkalnu kapulaukā Ālandes zemesragā ir datēts ar šiem laikiem. Mūsu puse bija tiem laikiem ļoti blīvi apdzīvota - no 5. - 9. gadsimtu apbedījumiem Kurzemē trīs ceturtdaļas konstatētas tieši Grobiņas un Durbes apkārtnē. Skaistā Ālande un tās pērle - Grobiņa „iekrita sirdīs" arī Baltijas jūras pretēja krasta iemītniekiem - kā gan citādi skarbie skandināvi būtu pametuši savu dzimteni un uz vairāk nekā diviem gadu simtiem pārcēlušies uz dzīvi šeit, kuršu zemē. Tiesa gan, mierīgai dzīvei reiz tomēr pienāca gals - kas zina, kā bija, kā nē, bet senās hronikas vēstī, ka kurši zviedrus padzinuši. Nākamo reizi zviedri jau nāca ar uguni un zobenu un aizgāja ar Grobiņā un Apūlē iegūtu bagātīgu laupījumu. Toreiz Grobiņa ieguva savu senāko vārdu - Zeeborga (Jūrpils) - tieši tā, aprakstot zviedru iebrukumu Kursā, mūsu pili Skabaržu kalnā savā hronikā dēvēja Brēmenes arhibīskaps Rimberts. Tas bija pirmais rakstos minētais apdzīvotās vietas nosaukums visā Latvijas teritorijā. 1253. gadā rakstu ruļļos jau parādās Grobiņas vārds - vācu ordenis un bīskaps, dalot iekarotās zemes, piemin arī Grobiņu un Ālandi: „Strauts, kas zem Grobiņas pils ieplīst ezerā, piederēs pie pašas pils." Toreiz austrumos un dienvidos no pils jau bija sākusi veidoties senpilsēta, kuras teritoriju vēsturnieki vērtē kā tikai divas reizes mazāku par viduslaiku Rīgu.

Nodega kuršu pils, izzuda senpilsēta, pakalnā blakus Skabaržu kalnam uzradās vācu bruņinieku ordeņa mūra pils.  Mūsu pusē visos laikos dzīvojuši čakli ļaudis - kad ordeņa pēdējam mestram Gothardam Ketleram kā ēst ievajadzējās naudu karošanai, kā aizdevuma ķīlu Prūsijas hercogistei ieķīlāja tieši Grobiņas novadu; gandrīz piecdesmit gadus mūsu novads piederēja pie pārtikušākajiem Prūsijas reģioniem.

Kurzemes hercoga Jēkaba laikos Grobiņa jau bija vērā ņemams saimniecisks centrs. Te pastāvēja cepurnieku cunfte un platmaļu darbnīca, kurpnieku un miesnieku cunftes (pārējiem amatiem cunftu dibināšanai pietrūka nepieciešamais meistaru skaits), darbojās linu austuve, Grobiņas draudzes teritorijā - kaļķu ceplis un darvas ceplis. Attīstījās arī pavisam jauna amatniecības nozare - dzintara apstrādātāji. Darbojās pirmā mūsu pilsētā zināmā aptieka. Grobiņas muižā turēja 50 tītarus, no 90 govīm ražoja pa 15 mucām siera un sviesta. Kad hercogs precējās, viņš savai mīļajai sieviņai līdz ar dažām citām dāvināja  arī pārtikušo Grobiņas muižu. Hercogienei mūsu novads patika , viņa no Grobiņas rakstīja hercogam: „Zemnieki mani tik karaliski un bagāti uzturēja. Arī es viņus neaizmirsīšu." Pats hercogs pēc zviedru gūsta Grobiņas pilī, no šejienes vadot karā izpostītās zemes atjaunošanu, mita pusotru gadu - Grobiņa bija faktiskā hercogistes galvaspilsēta. 

Jēkaba dēls Fridrihs Kazimirs pamatā dzīvoja Jelgavā, bet tieši viņš Grobiņai 1695. gadā piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni - mūsu „Dzērvīti", un Grobiņa uz visiem laikiem iegāja vēsturē kā hercogistes jaunāka pilsēta. Pēc diviem gadiem hercogs te uzņēma Brandenburgas kūrfirstu, vēlāko Prūsijas karali Fridrihu I ar svītu, sagaidot viesus 66 leibgvardes jātnieku un astoņu muzikantu pavadībā. Abi kungi bija lieli greznuma mīļotāji - acīmredzot Grobiņas pils tolaik atbilda visai augstiem standartiem. Pēc Fridriha Kazimira nāves hercogistes ekonomiku gan apgrūtināja viņa „sasaimniekotie" pusotra miljonu dālderu lielie parādi - arī Grobiņai pienāca grūtāki laiki. Ļaudis izkāva „melnā nāve" - mēris, zemi izpostīja zviedru karaļa Kārļa XII karš ar poļiem un krieviem - viņa augstība dažas dienas uzturējās arī Grobiņas pilī. Kad jaunais Kurzemes hercogs Fridrihs Vilhelms no savas trimdas zemes Vācijas ieradās Liepājā, viņš par savu pirmo rezidenci izvēlējās Grobiņas pili un pavēlēja tajā veikt remontu. Padzīvot atjaunotajā pilī hercogam gan nebija lemts - atgriežoties no Pēterburgas, no kāzām ar cara Pētera I brāļameitu Annu (vēlāko Krievija carieni) viņš ceļa mira. Par gardo kumosiņu - Grobiņas pili un muižu sākās karsts strīds starp Fridriha Vilhelma atraitni Annu un Fridriha Kazimira brāli Ferdinandu. Strīds aizgāja pat līdz abu pušu pilnvaroto apšaudei pie Grobiņas pils vārtiem.  Pēdējo Kurzemes hercogu Ernesta Johana un Pētera Bīronu laikos Grobiņā vēl joprojām notika visai rosīga saimnieciskā darbība, bet kopā ar visu hercogisti nonākot zem Krievijas divgalvaina ērgļa spārna, pilsēta sāka panīkt. To mazliet „sapurināja" kļūšana par apriņķa centru - tajā ietilpa Liepāja un arī Sventāja, Būtiņģe un Palanga, bet jau 20. gs. sākumā apriņķa iestādes viena pēc otras pārcēlās uz Liepāju.

Gadsimta sākumā pilsētas pašvaldība pirmo reizi kļuva latviska. Tālākais Grobiņas ceļš bija daļa no visas Latvijas ceļa - Piektais gads, abi Pasaules kari, brīvā Latvija, vācu un padomju okupācijas un beidzot - atjaunotā Latvijas valsts. 

Egils Jucevičs2006. gada „Gada Grobiņnieks", 2009. gada „Goda Grobiņnieks".